"Ja satiekat, pasakiet viņam, lai uz pusdivpadsmitiem sataisās. Tevi, Bert, es neaicinu lidzi. Ap to laiku meitenes droši vien būs augšā." "Ritu es gan varētu paņemt līdzi," Bērts lūdzās.

"Nekā nevar darīt," jau durvīs stāvēdams, atbildēja Diks Forests. "Tās ir veikala lietas. Un bez tam tu nevarētu atraut Ritu no Ernestīnes pat ar ceļamā krāna palīdzību."

"Tādēļ jau ari gribētu redzēt, vai to spētu izdarit tu," Bērts smējās. "Savādi gan, cik reti brāļi prot cienīt savas māsas," Forests teica. "Man liekas, Rita ir ļoti jauka māsiņa. Kas gan viņai kait?"

Nenogaidijis atbildi, viņš izgāja un aizvēra durvis, un koridorā noskanēja viņa pieši uz skrūvveidigo kāpņu pusi. Uzkāpis augšā, viņš dzirdēja meiteņu smieklus un jautru deju mūziku. Durvis pavēris, viņš paskatījās gaišā, saules piespidētā istabā, kur pie klavierēm sēdēja jauna meitene sārtā kimono, ar nakts cepuri galvā, un otras divas, tādos pašos kimono, apķērušās griezās apkārt, parodēdamas modernu deju, taisīdamas tādus pā, kurus skolā droši vien nebija mācījušās un kuri vīriešiem nekādā ziņā nebija jāredz.

Meitene pie klavierēm ieraudzīja Diku pirmā, šķelmīgi pamirkšķināja acim un spēlēja tālāk. Tikai pēc laba laiciņa viņu ieraudzīja ari dejotājas, izbilī iespiedzās un, kad mūzika apklusa, smiedamās devās vienotras apskāvienos. Visas trīs viņas bija lieliskas, ziedoši veselīgas jaunas meitenes, un, skatoties uz viņām, Foresta acis iedegās.