Sākās smiekli, zobgalības, joku un asprātību krustugunis, kā jau visur, kur sanāk kopā laimīgā, bezrūpīgā jaunatne.

"Es te stāvu jau veselas piecas minūtes," Diks Forests apgalvoja.

Apmulsušās dejotājas šaubījās, vai viņš teicis patiesību, un sāka minēt vienu piemēru pēc otra, lai pierādītu viņa it kā jau visiem zināmo meligumu un mānīšanos. Bet meitene pie klavierēm, viņa svaine Ernestīne, ņēmās apgalvot, ka viņš vienmēr runā patiesību, ka viņa to ieraudzījusi jau pirmā mirklī un viņš uz dejotājām skatījies krietni ilgāk nekā piecas minūtes.

"Lai nu būtu kā būdams," viņš pārtrauca meiteņu čalas, "bet Bērts, šis nevainīgais jērs, iedomājies, ka jūs vēl nemaz neesot piecēlušās."

"Viņam mēs arī neesam piecēlušās!" teica viena no dejotājām, dzīvespriecīga jauna skaistule. "Bet arī tev mēs neesam piecēlušās, tādēļ — lūdzu, taisies ka tiec prom, manu zēn."

"Paklausies, Lisij," Forests stingri teica, "tas tiesa, ka esmu vecs vecis, bet tev vēl tikai astoņpadsmit gadu, — taisni astoņpadsmit, — ari tas ir tiesa, ka tu nejauši esi piedzimusi kā manas sievas māsa, bet tas vēl nenozīmē, ka tev tiesība par mani ņirgāties. Neaizmirsti, — tas man jāsaka, lai arī tas tev būtu diezcik nepatīkami Ritas priekšā, — neaizmirsti, ka pēdējos gadus es tevi biežāk pēru, nekā tev patiktos tās reizes atcerēties. Ir taisnība, ka neesmu vairs tik jauns, kā esmu bijis, tomēr," viņš palūkoja savas labās rokas muskuļus un taisījās uzlocīt piedurknes, "neesmu vēl nekāds kraķis, un man labprāt gribētos…"