Bet Forestam vajadzēja vēl mazliet uzkavēties. O-Mais pasniedza viņam dažas vēstules, teikdams, ka saņēmis tās iepriekšējā vakarā, kad saimnieks jau bijis aizgājis gulēt.
Forests atvēra vēstules un ātri pārskatīja to saturu. Pēdējo lasīdams, viņš nikni savilka uzacis, tad, paņēmis fonogrāfu, nospieda slēdzi un steigšus nodiktēja:
"Atbildot uz jūsu 14. marta 1914. gada vēstuli, izsaku nožēlu, uzzinādams, ka jūsu fermu piemeklējis cūku mēris. Jūtos apbēdināts, ka jūs uzskatāt par lietderīgu darīt arī mani šai ziņā atbildīgu. Man ļoti žēl dzirdēt, ka kuilis, ko jums nosūtījām, ir nobeidzies. Varu jums atklāti pateikt, ka mēs šeit, mūsu fermā, saprotam, ko nozīmē cūku mēris, bet zinām ari, kā pret to vērsties. Jau gadus astoņus nav bijis neviena saslimšanas gadijuma, izņemot reiz, kad pirms pāris gadiem saņēmām sūtijumu no austrumiem, bet slimie dzīvnieki saskaņā ar mūsu noteikumiem tika tūlit atšķirti un iznīcināti, pirms tie varēiā saskarties ar mūsu fermas lopiem.