"Nu, O-Mai, ko teiksiet par jauno boju? Vai jau pierod?"

"I .iekas, viņš būs labs zēns," ķīnietis atbildēja. "Vēl jauns. Un te viņam viss jauns. Vēl ļoti gauss. Bet ar laiku iznāks labs strādnieks."

"Kādēļ jūs tā domājat?"

"jau ceturto ritu es viņu modinu. Guļ cieši, gluži kā bērns. Bet, kā uzmostas, tā smaida: taisni tāpat kā jūs. Tas ir ļoti labi."

"Vai t.ad es smaidu, kad uzmostos?" Forests jautāja.

O Mais palocija galvu.

"Jau neskaitāmas reizes, jau ilgus gadus es jūs modinu. Vienmēr, kā tik jūsu acis atveras, tās smaida, smaida mute, smaida seja, viss jūs smaidāt. Tas ir ļoti labi. Ja cilvēks tā uzmostas, tas nozīmē, ka viņam daudz prāta. Es zinu. Un tāds ir arī jaunais bojs. Ar laiku, pat ļoti driz, no viņa iznāks krietns virs. Gan redzēsiet. Viņu sauc par Čžou-Gam. Bet kā jūs viņu sauksiet?"

Diks Forests domādams jautāja:

"Kādi vārdi jau ir mūsu bojiem?"

"O-Džois, O-Uells, O-Mium, O-Mais — tas esmu es," ķīnietis steigšus noskaitīja. "O-Džois jauno boju sauc…"

Viņš klusēja un vaicādams uzlūkoja savu saimnieku. Forests palocija galvu.

"O-Džois jauno boju sauc par O-Helu."

"Oho!" Forests piekrizdams pasmējās. "O-Džois ir liels zobgalis. Labs vārds, bet tikai nepiederīgs. Ko teiktu mana sieva? Jāizdomā kāds cits vārds."

"O-Ho — tas ir labs vārds. Skaisti, sauksim viņu par O-Ho."

O-Mais nolieca galvu, aši izslīdēja pa vaļējām durvīm un ieskrēja namā, tikpat aši bija atpakaļ ar sava kunga pārējiem tualetes piederumiem, palidzēja viņam apģērbt smalko kreklu un kamzoli, uzmeta uz kakla kravati, lai kungs to sasien, bet pats nometās ceļos un uzvilka kungam kājā zābakus un piesprādzēja piešus.