— Ūdens!… — viņš negaidot strauji noteica. — Ūdens mašīna … Dzert… — Viņš ļoti slikti runāja krieviski. — Un tūkstoškārt, tā teikt, atvainojiet… Vēl ir agrs agrs rīts …
— Nē, nē, jums nav ko atvainoties, jūs mani pamodinājāt taisni laikā! Es tūlīt atnesīšu spaini…
— Mūsu spaini… man ir pašam savs spainis … — ceļinieks izlīda no mašīnas un uzsauca: — Alma! Alma!
Vārtos parādījās liels aitu suns ar baltu trīsstūri uz krūtīm. Tas naski metās pie mašīnas bagāžnieka, ar purnu pabikstīja kaut kādas spailītes, pasita tās un ar spaini zobos atgriezās pie saimnieka. Ceļinieks iegāja pagalmā un atgrieza krānu. Alma pabāza spaini zem strūklas un, kad spainis bija gandrīz pilns, aiznesa to uz mašīnu. Spainis bija ļoti smags, suņa priekškājas drebēja sasprindzinājumā, taču ūdeni tas neizšļaksti-
nāja. Suņa saimnieks ielēja ūdeni radiatorā un piepildīja lielu termosu. Alma uzlēca viņam līdzās uz sēdekļa, un mašīna aizbrauca. Es izgāju uz ielas un acīm to pavadīju. «Goda vārds,» es teicu pats sev, «šis suns būs pats man piezvanījis! Bet kā gan tas varēja aizsniegt zvana pogu? …»
Par agro zvanīšanu es biju priecīgs, jo šodien man bija gaidāma ļoti grūta diena. Vispirms man agrāk vajadzēja aizbraukt uz darba vietu, kur man solīja izmaksāt atvaļinājuma naudu, tad iegriezties sēklaudzē- tavā pēc sēklām, ieiet pastā un pabūt arī trijos veikalos. Es ātri pabrokastoju, izstūmu velosipēdu uz ielas, noslēdzu vārtus un devos ceļā.