Velosipēds klusi ripoja pa šosejas ceļmalas smalkajiem putekļiem, šad tad palēkdamies uz akmentiņiem. Pēc minūtēm divdesmit es jau būtu sasniedzis mērķi, kad piepeši priekšā, pie tilta uzbrauktuves, pamanīju mašīnu sastrēgumu. Ceļš bija slēgts. Es piebraucu tuvāk un pamanīju pazīstamo mašīnu. Bet kāda tā izskatījās!
Pilnā gaitā ietriekusies ceļmalas betona stabiņos, trīs no tiem nolauzusi, tā bija apstājusies kā uz kniepadatas uzdurta liela, melna vabole. Radiators sadauzīts, visapkārt ūdens, eļļas un degvielas peļķes …
Braucējs jau bija izvilkts no kabīnes un nolikts ceļmalas zālītē. Kad piebraucu, viņu saudzīgi pacēla, lai ievietotu blakus stāvošajā ātrās palīdzības mašīnā.
— Kas ar viņu noticis? — es jautāju ārstam. — Vai viņš vēl dzīvs?
Ārsts nekā neatbildēja.
— Cik žēl, — man paspruka, — tāds spēcīgs vīrs! Un pēkšņi.. .
— Kā, vai jūs viņu pazīstat? — noprasīja viens no šoferiem.
_— Nepazīstu vis, bet viņš no rīta manā mājā piepildīja radiatoru ar ūdeni. Un arī termosu …
Ap mani sanāca cilvēki.
— Kad tas bija?
— Pirms minūtēm četrdesmit, ne vairāk …
īpašu interesi par manu stāstu izrādīja kāds garš