— Vai redzi, Kārli, — iesāka tēvs, — šo aplīti ar punktu vidū? … Tas ir zelta, bet arī Saules apzīmējums.
— Bet līdzās ir Mēness!
— Mēness nozīmē sudrabu.
— Bet to es pazīstu — tā ir planēta Marss. Aplītis — kara dieva vairogs un bulta — viņa šķēps.
— Un, tā kā tiklab vienu, kā otru vislabāk pagatavot no dzelzs, tad Marss alķīmiķu slepenrakstā nozīmē dzelzi.
— Un kā tas ir lasāms?
Tēvs atzvēlās atpakaļ, pabīdīja nost grāmatu un ar tādu īpašu izjūtu, tādu īpašu manieri — es uzreiz vis neatskārtu, kas mani pārsteidza, — sāka lasīt:
— «Tas ir tiešām tiesa, bez kādas mānīšanās, tas ir pareizi un. taisnīgi. Viņa māte ir Saule, viņa tēvs ir Mēness … Vējš viņu auklēja savā klēpī, Zeme ir viņa barotāja. Uzmanīgi, ar lielu māku nošķir Zemi no uguns, smalko no rupjā, un tu iemantosi pasaules slavu, un tumsa atkāpsies no tevis …»
Nepazīstami, neparasti vārdu savienojumi, neierastas intonācijas, bet galvenais — tēvs lasīja grāmatu pēc atmiņas, aizvērtām acīm.
Es lēnām šķīru lapas.
— Vai tu visu atceries no galvas? Visu, itin visu?
— Man pašam jābrīnās, — tēvs man atbildēja. — Pagājis taču daudz gadu. Es atceros savu bērnību un savu jaunību… Man taču nebija ne sešu gadu, kad tēvs sāka mani radināt Lielajam Darbam.