Es sadabūju pabiezu, noputējušu grāmatu. No tās sa- briedušajām un plūksnainajām lappusēm manī raudzī­jās grūti izprotamas zīmes, apbrīnojamas figūras un simboli. Viens otrs no tiem man likās pazīstams.

—    Kaut kur tos esmu redzējis, — es sacīju.

—   Redzējis? Nu, protams, droši vien ķīmijas mācību grāmatā.

—    Nē, mācību grāmatā ir attēlots alķīmiķis, tāds iz­spūris vecis, cienīga izskata skrandainis pie kaut kā­dām kolbām. . . Bet kas šai grāmatā rakstīts? Te sa­stopami latīņu vārdi.

—          Šai grāmatā kaut kas rakstīts arī vārdiem. To

gan piedēvēja autoram par sliktu. Kādreiz mums mā­jās bija slavenā «Liber mūtus», kurā nebija neviena vārda — tikai zīmes un simboli. Tā to arī sauca par «Mēmo grāmatu» — latīniski «Liber mūtus».

—   Vai tiešām visus šos āķus un figūriņas var sa­prast? Tēti, izlasi kaut vai vienu frāzi!

—    Nezinu, vai varēšu. Es taču ilgi, ļoti ilgi neesmu nodarbojies ar šo teatrāli dižo un apbrīnojami nožēlo­jamo «zinātni» .. . Piemēram, te ir uzzīmēta viena no Hermeja Trīskārtdižā [1] smaragda tabulām. Tajā izklās­tīts^ viens no zelta pagatavošanas veidiem . . .

Ātri, bet vērīgi tēvs pārlaida acis lappusēm, un es jutu, ka viņam daudz, ļoti daudz kas saistās ar šo grā­matu, ar katru tās vārdu, ar katru zīmīti.