Asinis pret asinīm, godu pret godu.

Tlinketu cilts likums

— Tad nu klausies par Liguna nāvi…

Stāstītājs apklusa, pareizāk sakot, pārtrauca vēstījumu un paraudzījās manī ar zīmīgu skatienu. Es pacēlu pudeli starp mūsu acīm un ugunskuru, ar īkšķi norādīju, cik tālu drīkst nodzert, un pasniedzu to viņam, jo vai gan šis vīrs nebija Palitlums — Dzērājs? Daudzus nostāstus biju dzirdējis no viņa mutes, un ilgi tiku gaidījis, kamēr šis rakstu nepratējs literāts ierunāsies par notikumiem, kas skar Ligunu, — neviens no dzīvajiem tos nepārzināja tik labi kā viņš.

Viņš atgāza galvu, tīksmie ņurdieni tūdaļ pārgāja klunkšķienos, un uz rievotās klintssienas mums aizmugurē sāka šūpoties un lēkāt ēna — ķēmīgs cilvēka stāvs zem lejup noliektas milzu pudeles. Glāstoši nošmaukšķi- nādams, Palitlums atlaida lūpas no pudeles kakla un ar nožēlu pavērās spocīgi blāvajā debess jumā, kur plaiksnījās vasarīgās ziemeļblāzmas bālganie stari.

— Dīvains dzēriens, — viņš noteica, — auksts kā ūdens un karsts kā uguns. Dzērājam tas dod spēku, un dzērājam tas atņem spēku. Vecus vīrus tas padara jaunus, bet jaunos vecus. Nogurušo tas pieceļ kājās un vedina staigāt, bet možajam uzveļ miega nastu. Manam brālim sirds bija kā trusītim, bet viņš nobaudīja šo dzērienu un nosita četrus savus ienaidniekus. Mans tēvs bija kā liels vilks, kas ņirdz zobus pret visiem, bet, nobaudījis šo dzērienu, viņš laidās lapās, un tad viņu nošāva no muguras. Tas ir ļoti dīvains dzēriens.

— So dzērienu sauc «Trīs zvaigznītes», un tas ir labāks par žurgu, ar ko tie tur lejā indē savus kuņģus, — es atbildēju, pamādams ar roku pār melno bezdibeni, kur dziļi lejā mirgoja krastmalas ugunskuri — kā sīku liesmiņu spiets, kas naktij piešķīra it kā saskanīgu realitāti.

Palitlums nopūtās un palocīja galvu.

— Tālab jau es esmu še, pie tevis.

Te viņš ieslēdza pudeli un mani skatienā, kas daiļrunīgāk par visiem vārdiem pauda viņa nekaunīgi alkatīgās slāpes.