— Nē, — es atteicu, noglabādams pudeli starp ceļiem.

— Tagad stāsti par Ligunu. Par «Trim zvaigznītēm» mēs vēl parunāsim pēc tam.

— Tur jau vēl ir daudz, un es nemaz neesmu noguris, — viņš uzmācīgi diedelēja. — Es tikai saslapināšu lūpas un tad stāstīšu par Ligunu un viņa pēdējām dienām.

— Dzērājam tas atņem spēku, — es viņu paķircināju,

— bet možajam tas uzveļ miega nastu.

— Tu esi gudrs, — viņš atbildēja, nebūdams ne dusmīgs, ne aizskarts. — Tāpat kā visi tavi brāļi, tu esi gudrs. Nomodā vai miegā, «Trīs zvaigznītes» arvien ir tev klāt, bet es nekad neesmu redzējis tevi dzeram pārāk ilgi vai pārāk daudz. Un pa tam jūs pievācat visu zeltu, kas slēpjas mūsu kalnos, un zivis, kas peld mūsu jūrās, bet Palitlums un Palitluma brāļi — mēs rokam priekš tevis zeltu un zvejojam zivis, un esam laimīgi, ja tu savā gudrībā izlem mūs aplaimot, atļaudams «Trim zvaigznītēm» apslapēt mūsu lūpas.

— Es biju cerējis paklausīties par Ligunu, — nepacietīgi attraucu. — Nakts iet uz galu, un rīt mūs gaida grūts ceļojums.

Nožāvājos un it kā grasījos celties augšā, bet Palitlums satrūcies sarosījās un nekavējoties uzsāka stāstījumu.

— Vecuma galā Liguns vēlējās, lai cilšu starpā valdītu miers. Jaunībā viņš bija pirmais starp cīnītājiem un visu karavadoņu vadonis kā Salās, tā Šaurumos. Visas mūža dienas viņš pavadīja vienās cīņās. Neviens cits nevar lielīties ar tik daudzām rētām, ko cirtuši gan kauls, gan svins, gan dzelzs. Viņam bija trīs sievas un no katras sievas divi dēli, bet visi dēli, no pirmdzimtā līdz pastarītim, krita kaujā, cīnīdamies tēvam līdzās. Nemierpilns kā laukais lācis, viņš klaiņāja pa visu zemi tālu jo tālu — ziemeļos līdz Unalaškai un Seklajai jūrai, dienvidos līdz Karalienes Šarlotes salām, jā, pat stāsta, ka viņš kopā ar kaikiem devies uz tālo Pjudžetsaunda līci, kur kāvis tavus brāļus to nostiprinātajās mājās.