Un tālab, ka viņa vārdiem bija svars, Liguns sludināja mieru; viņš ceļoja pa visiem potlačiem un dzīrēm, un cilšu sanāksmēm, lai varētu sludināt mieru. Tā nu notika, ka mēs kopā, Liguns un es, aizceļojām uz lielajām dzīrēm,

ko rīkoja Niblaks, kurš bija virsaitis pār upmalas indiāņiem — skutu cilti, kas mitinās netālu no stiklniem. Tas bija Liguna pēdējās dienas, viņš bija ļoti vecs un ļoti tuvu nāvei. Viņš klepoja no auksta vēja un ugunskura dūmiem, un bieži jo bieži viņam pa muti tecēja sarkanas asinis, tā ka mēs jau domājām, ka nupat mirs.

«Nē,» viņš reiz sacīja šādā brīdī, «es gan labāk vēlētos nomirt, kad asinis šļācas gar dunci, kad šķind tērauds un ož pēc pulvera, kad vīri skaļi kliedz sāpēs, ko tiem nodarījusi aukstā dzelzs un žiglais svins.» Bija skaidri redzams, ak, Bārdainais, ka viņa sirds vēl alkst pēc cīņas.

No čilkutu cilts līdz skutu ciltij ir ļoti tālu, un mēs daudzas dienas sēdējām kanoe laivās. Un, kamēr vīri locījās pār airiem, es sēdēju Ligunam pie kājām un iegaumēju Likumu. Nav nozīmes stāstīt tev, ak, Bārdainais, kas ir Likums, jo labi zinu, cik tu šai ziņā esi gudrs. Šoreiz es runāju par Likumu, kas skan šādi: asinis pret asinīm un godu pret godu. Liguns man to pamatīgi izskaidroja, viņš teica:

«Tad zini, ak, Olo, ka niecīgs ir gods, ja nogalina vīru, kurš zemāks par tevi. Arvien nokauj vīru, kas ir augstāks, un tad tavs gods būs tikpat augsts kā viņa stāvoklis. Bet, ja tu no diviem pretiniekiem nonāvēsi zemāko, tava daļa būs kauns un pat sievas nicīgi vīpsnās par tevi. Kā jau teicu, miers ir vislabākais. Taču liec vērā, ak, Olo, ja reiz tev vajadzēs nokaut, tad dari to pēc Likuma.»