Bet, kā jau teicu, vecuma galā viņš vēlējās mieru starp ciltīm. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis bailulis, vai arī tāpēc, ka kārotu sēdēt kaktiņā pie silta ugunskura un pilna poda. Jo viņš nokāva tikpat nežēlīgi un asinskārīgi kā vismežonīgākie, bada laikā sajoza vēderu tāpat kā visjaunākie un devās visbargākajās jūrās un visbīstamākajos cejos tāpat kā visdrosmīgākie. Bet viņa daudzo nodarījumu dēj kara kuģis viņu par sodu aizveda līdz pat tavai zemei, ak, Bārdainais, kas esi ieradies no Bostonas; un gadu pagāja daudz, pirms viņš atgriezās, — es toreiz biju uzaudzis mazliet lielāks par puiku un mazliet mazāks par jaunekli. Un Liguns, vecuma galā palicis bez bērniem, mani iemīļoja un, tā kā pats bija kļuvis gudrs, mācīja mani savā gudrībā.

«Cīnīties ir jauki, ak, Palitlum,» viņš sacīja. Nē, nē, ak, Bārdainais, tai laikā mani nesauca par Palitlumu, mans vārds bija Olo — Allaž Izsalkušais. Dzeršana — tā nāca vēlāk. «Cīnīties ir jauki,» Liguns teica, «bet tas ir aplam. Pats savām acīm redzēju, ka Zemē, kur dzīvo vīri no Bostonas, viņi necīnās cits ar citu, un tāpēc viņi ir stipri. Tālabad, ka ir stipri, viņi nāk pie mums, kas dzīvojam Salās un Šaurumos, un mēs viņu priekšā esam kā ugunskuru dūmi un kā jūras migla. Tālab es tev saku: cīnīties ir jauki, varen jauki, tomēr tas ir aplam.»

Šā iemesla pēc Liguns, kaut allažiņ bijis pirmais starp cīnītājiem, arvien visskaļak runāja vārdus miera labā. Un tā nu, kad Liguns jau bija ļoti vecs, pie tam dižākais no virsaišiem un bagātākais no vīriem, viņš sarīkoja potlaču. Tāda potlača nekad vēl nav bijis. Piecsimt kanoe rindā stāvēja gar upes krastu, un no katras laivas izkāpa ne mazāk par desmit vīriem vai sievām. Sapulcējušās bija astoņas ciltis; atbraukuši bija visi — sākot ar vispirmo un vecāko sirmgalvi un beidzot ar vispēdīgo un jaunāko bērniņu. Padzirduši par Liguna potlaču, bija ieradušies vīri no vistālīnākajām ciltīm, kā arī vareni ceļotāji un zelta meklētāji. Un septiņas dienas no vietas viņi pildīja vēderu ar Liguna gaļu un dzērienu. Viņš izdalīja viesiem astoņi tūkstoši segu, to es zinu noteikti, jo kurš gan cits, ja ne es biju tas, kas veda rēķinus un sadalīja dāvanas atbilstoši katra nopelniem un stāvoklim? Dzīrēm beidzoties, Liguns bija nabags; bet viņa vārds skanēja no visu lūpām, un citi virsaiši grieza zobus aiz skaudības par viņa dižo slavu.