Bet Liguns soļoja lēnām un nesteigdamies, domāt — viņam priekšā vēl daudzi mūža gadi. Viņš šķita pārliecināts, ka pagūs pieveikt savu upuri, pirms pārējie viņu nonāvēs. Kā jau teicu, viņš soļoja lēnām, dunči viņu nepārtraukti durstīja, un vecais vīrs bija viscaur noplūdis asinīm. Un, kaut gan neviens netēmēja tieši man, jo es taču biju tikai pusaudzis, tomēr asmeņi skāra arī manu miesu un lodes to apsvilināja. Vēl arvien Liguns ar visu svaru balstījās uz mana jaunā auguma, Opica viņu bakstīja ar dunci, un tā mēs trijatā turpinājām ceļu. Kad pēdīgi nonācām pie Niblaka, tas pārbīlī apsedza galvu ar segu. Skutu cilts ļaudis arvien ir bijuši gļēvuļi.

Gulzugs un Kadišans — viens no zivju ēdājiem, otrs no medniekiem — saķērās divcīņā, aizstāvēdami katrs savas cilts godu. Viņi plosījās kā traki, cīņas karstumā triecās Opicam pret ceļiem, nogāza viņu gar zemi un sāka bradāt ar kājām. Kāds duncis, kas švīkstēdams lidoja pa gaisu, ieurbās rīklē Skulpinam no sitku cilts; tas sagrīļojās un, rokām plātīdamies, nogāzās, noraudams mani sev līdzi.

Gulēdams zemē, es redzēju, ka Liguns noliecas pār Niblaku, norauj tam segu no galvas un pagriež tā seju pret gaismu. Liguns nesteidzās. Paša asinis, kas plūda no pieres, darīja viņu aklu, tāpēc viņš izberzēja acis ar rokas virspusi, lai varētu skaidrāk saredzēt un nekļūdītos. Kad nu Liguns bija pārliecinājies, ka paceltā seja tiešām ir Niblaka seja, viņš ar dunci grieza tam šķērsām pār rīkli, kā mednieks pārgriež dreboša brieža kaklu. Tad Liguns atslējās taisni un, viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ, sāka dziedāt savu nāves dziesmu. Skulpins, tas pats, kas mani bija norāvis zemē, gulēdams izšāva ar pistoli, Liguns sazvāļojās un nogāzās, kā zvāļojas un gāžas veca, vēja lauzta priede.