Tad Opica divreiz šņāpa ar dunci, rau, tā, pār Liguna pieri, tā ka asinis izšļācās no brūcēm. Tikai tad Liguns deva man zīmi, lai es ar savu jaunības spēku balstu viņa augumu un viņš varētu staigāt. Skaudri nievīgi viņš pasmējās tieši sejā Opicam — Duncim, pastūma viņu sānis, kā atbīda zaru, kas zemu nokāries pār taku, un devās uz priekšu.

Es visu aptvēru un sapratu — nogalināt Opicu divdesmit lielu virsaišu acu priekšā būtu tikai negods. Es atcerējos Likumu un zināju, ka Liguns nolēmis nonāvēt pēc Likuma. Un kurš gan te bija augstāks par viņu, ja ne vienīgi Niblaks? Tādēļ, balstīdamies pret manu plecu, viņš gāja tieši uz Niblaku. Bet Ligunam pie otras rokas sizdams un durstīdams līdzas lēkāja Opica, pārāk niecīgs cilvēciņš, lai dižs vīrs aptraipītu savas rokas ar viņa asinīm. Un, kaut gan Opicas duncis dzēla Ligunu atkal un atkal, viņš par to nelikās ne zinis, pat nesaviebās. Tā mēs trijatā gājām pār istabu pie Niblaka, kurš pārbijies gaidīja uz mums, tīstīdamies segā.

Tagad nu uzliesmoja seni ienaidi, un senaizmirsti apvainojumi tika vilkti gaismā. Lamukam, keiku virsaitim, brālis bija noslīcis stikīnu cilts negantajos ūdeņos, bet stikīni nebija ar segām samaksājuši par savu neganto ūdeņu nodarījumu, kā to prasīja paraža. Tāpēc Lamuks iedūra savu garo dunci tieši sirdī stikīnu virsaitim Kjok- Kucam. Kačahuks atcerējās kādu ķildu, kas Nāsas upes ciltij bijusi ar tangām, kuri dzīvo ziemeļos no Diksonas, un viņš nošāva tangu virsaiti ar pistoli, kas taisīja blīkšķi. Asinskāre sagrāba visus vīrus, kuri sēdēja lokā, un ik virsaitis centās nokaut citu virsaiti vai tika nogalināts pats — kā nu laimējās. Un ikviens tiecās iedurt Ligunam vai šāva uz viņu, jo tas, kam izdotos nonāvēt Ligunu, iegūtu lielu godu un iemantotu nevīstošu slavu. Virsaiši sadrūzmējās ap Ligunu kā vilku bars ap briedi, bet, tā kā viņu bija daudz, viņi traucēja cits citu, un tāpēc, lai atbrīvotu sev vietu, katrs nogalēja to, kurš gadījās priekšā. Tas bija negants juceklis.