MIHAILS BULGAKOVS

Liktenīgās olas

1928. gada 16. aprīļa vakarā IV valsts universi­tātes zooloģijas profesors un Maskavas zooinstitūta direktors Persikovs iegāja savā kabinetā, kas atradas zooinstitūta telpas Hercena ielā. Profesors iededza matēto griestu spuldzi un paraudzījās apkārt.

Par šaušalīgas katastrofas sākumu jāuzskata tieši šis nelaimīgais vakars, gluži tāpat kā par šīs kata­strofas pirmcēloni uzskatāms tieši profesors Vladi­mirs Ipatjevičs Persikovs.

Viņam bija apaļi piecdesmit astoņi gadi. Iespai­dīga galva ar izvqlvētu pieri, pliku pakausi un dzel­tenīgu matu kušķīšiem, kas spurojās gar deniņiem. Gludi skūts zods, izvirzīta apakšlūpa. Šī iemesla dēļ Persikova sejā allaž saglabājās mazliet untumaina izteiksme. Uz sarkanā deguna vecmodīgas mazas brillītes sudraba ietvara, actiņas spožas, nelielas, pats garš un uzkumpis. Runāja viņš ierūsējušā, smalkā, kurkstošā balsī, un citu dīvainību vidū viņam piemita arī šāda: nešaubīgi par kaut ko iz­sakoties, viņš samiedza savas actiņas un labās rokas rādītājpirkstu salieca āķi. Bet, ta ka nešaubīgi viņš izsacījās vienmēr, jo savā nozarē bija absolūti un fenomenāli erudīts, āķī saliektais pirksts ļoti bieži vīdcja profesora Persikova sarunas biedra acu priekšā. Taču ne par ko tādu, kas sniegtos ārpus viņa noza­res, proti, zooloģijas, embrioloģijas, anatomijas, botā­nikas un ģeogrāfijas, robežām, profesors Persikovs parasti neizteicās.