Avīzes profesors Persikovs nelasīja, uz teātri negāja, bet profesora sieva 1913. gadā aizbēga no viņa ar Zimina operas tenoru, atstājot viņam šāda satura zīmīti:
"Tavas vardes man uzdzen nepanesamus riebuma šermuļus. To deļ visu mūžu būšu nelaimīga."
Otrreiz profesors neprecējās, un bērnu viņam nebija. Viņš ļoti atri aizsvilas dusmas, taču ļaunu prātu ilgi neturēja, mīlēja tēju ar lācenēm, dzīvoja Prečistenkā, dzīvoklī ar piecām istabām, no kurām viena mita sausneja vecenīte, saimniecības vadītāja Marja Stepanovna, kas profesoru aprūpēja tikpat ka aukle.
1919. gadā profesoram no piecām istabām atņēma trīs. Tad viņš Marjai Stepanovnai paziņoja:
— Ja viņi tās bezjēdzības neizbeigs, Marja Stepanovna, braukšu uz ārzemēm.
Šaubu nav, ja profesors šo nodomu būtu īstenojis, viņam bez grūtībām būtu izdevies iekārtoties jebkurā no pasaules universitātēm, kur vien darbojas zooloģijas katedra, jo viņš patiešām bija pirmšķirīgs zinātnieks, bet jautājumos, kas jelkādā veidā attiecas uz rāpuļiem vai abiniekiem, viņam vispār nebija līdzinieku, ja nu vienīgi profesors Viljams Vekls Kembridža un Džakomo Bartolomeo Bekari Romā. Neskaitot krievu valodu, profesors lasīja vēl četrās valodās, bet franciski un vāciski runāja tikpat brīvi kā krieviski. Savu nodomu doties uz ārzemēm