— Ej, Pankrat, — profesors smagi novilka un atmeta ar roku, — liecies gulēt, mīļo balodīt Pankrat…
Un iestājās nakts. Pankrats izmetās no kabineta, nez kāpēc uz pirkstgaliem, steigšus aizskrēja uz savu kambarīti, izvandīja kaktā samestās lupatas, izvilka no tām aizsāktu krievu rūgtā pudeli un vienā rāvienā izkampa apmēram tējas glāzes tiesu. Uzkoda maizi ar sali, un viņa skatiens nedaudz atplauka.
Vēlu vakarā, kad jau nāca pret pusnakti, Pankrats, basām kājām kluknedams uz sola skopi apgaismotajā vestibilā un kasīdams krūti zem katūna krekla, klāstīja dežurējošajam katliņcepures valkātājam:
— Būtu labak nositis, Dieva vārds…
— Vai tiešām raudāja? — katliņš ieinteresēts apjautājās.
— Dieva vārds… — Pankrats apliecināja.
— Dižs zinātnieks, — katliņvīrs piekrita, — skaidrs, ka varde sievu neaizstās…
— Nu, nekādigi, — Pankrats piekrita.
Tad, brīdi padomājis, piebilda:
— Es ar' savu bābieti taisos izrakstīt… Lai brauc šurp… Kas viņai sādžā ko tupēt… Tikai viņa tos mūdžus, nu, nekādīgi nevar paciest…
— Kas ir, tas ir, šaušalīga draņķība, — katliņš piekrita.
No zinātnieka kabineta nebija dzirdama ne skaņa. Un arī gaismas tur nebija. Ne svītriņas durvjapakša.