Un dīvaini: neizskaidrojami skumīgs noskaņojums tovakar pārņēma gan visus cilvēkus, kuri atradās institūtā, gan dzīvniekus. Krupji nez kāpēc sarikoja sevišķi žēlabainu koncertu, tie kurca draudīgi un brīdinoši. Pankratam pa gaiteņiem nā­cās tvarstīt zalkti, kurš bija izsprucis no savas ka­meras, un, kad viņš to noķēra, zalktis izskatījās tā, it kā būtu gatavs lobt, kur acis rāda, lai tikai tiktu projām.

Jau pavisam dziļā krēslā atskanēja zvans no Per­sikova kabineta. Pankrats parādījās uz sliekšņa. Un ieraudzīja dīvainu skatu. Zinātnieks vientuļi stā­vēja kabineta vidū un skatījās uz galdiem. Pankrats iekremšļojās un pamira.

—  Tā ja, Pankrat, — sacīja Persikovs un norādī­ja uz tukšo galdu.

Pankrats nošausminajās. Krēslā viņam likās, ka profesora acis ir saraudātas. Tas bija tik neparasti, tik briesmīgi.

—    Tieši ta, — Pankrats raudulīgi atbildēja un nodomaja: "Rutu tu labāk uz mani sabrēcis!"

—  Tā ja, — Persikovs atkārtoja, un lūpas viņam nodrebēja gluži kā bērnam, kuram ne no šā, ne no tā atņēmuši mīļoto rotaļlietu.

—   Zini, dārgo Pankrat, — Persikovs turpināja, aizgriezies pret logu, — mana sieva, kas aizbrauca pirms piecpadsmit gadiem, viņa darbojusies ope­retē, bet nu, kā izrādās, nomirusi… Tādas tas lietas, mīļo Pankrat… Man atsūtīja vēstuli…

Krupji žēlabaini kurca, un mijkrēslis ietērpa pro­fesoru savā sagšā, te nu ta bija… nakts. Maskava… kaut kur aiz logiem iedegās balti laternu kupoli… Pankrats apjucis ļāvās grūtsirdībai, aiz bailēm no­stiepis rokas gar vīlēm…