Aleksandrs Stepanovičs cītīgi strādaja, pats trau­sās pa trepēm, pārbaudīdams vadus.

Nākamajā dienā no stacijas atgriezās tas pats kravas autiņš un izspļāva trīs pirmšķirīgi gluda finiera kastes, viscaur aplīmētas ar birkām un bal­tiem uzrakstiem uz melna fona:

Vorsicht: Eier!!

Uzmanīgi: olas!!

—   Kālab atsūtīts tik maz? — Aleksandrs Sem­jonovičs brīnījās, taču tūdaļ sāka rīkoties un ne­kavējoties saiņoja olas ārā. Izsaiņošana norisinājās turpat oranžērija, un tajā piedalījās: pats Aleksandrs Semjonovičs, viņa neiedomājami resnā sieva Maņa, bijušo Šeremetjevu bijušais klibais dārznieks, bet tagad sovhoza darbinieks universālajā sarga amata, sargzaldāts, kurš bija piekomandēts sovhozam, un apkopēja Dūņa. Te nebija nekada Maskava un viss norisinājās vienkāršāk, ģimeniskak un draudzīgāk. Aleksandrs Stepanovičs deva rīkojumus, ar mīles­tību nolūkodamies uz kastēm, kas rēnajā, caur oran­žērijas griestu rūtīm krītošajā rieta gaisma atgadi- naja solīdu, glīti iesaiņotu dāvanu saiņus. Apsargs, kura šautene miermīlīgi snauda pie durvīm, ar knaib­lēm lauza vaļā stiprinājumus un metāla stīpas. Brik­šķēja un krakšķēja… Bira putekļi. Aleksandrs Sem­jonovičs, sandales plakšķinādams, šaudījās gar kastēm.