— Rāmāk, saudzīgāk, lūdzu, — viņš sargkareivim aizrādīja. — Uzmanīgāk. Vai tad jūs neredzat — olas?…
— Nekas, — krekstēja apriņķa karavīrs, urbdamies tālāk, — tūlīt…
Krakš, brakš… un putekļi vien griezās.
Olas izrādījās iepakotas uz to labāko: zem koka vāka bija parafinpapira kārta, zem tās dzēšpapīrs, tad biezu eveļskaidu slānis un pašās beigās vēl zāģskai- das, kurās vidēja olu baltās galviņas.
— Ārzemju iepakojums, — Aleksndrs Semjonovičs tīksmi sacīja, rakdamies zāģskaidās, — nav vis kā pie mums. Maņa, uzmanīgāk, sasitīsi.
—Aleksandr Semjonovič, tu esi dulns, — sieva atbildēja, — ir nu gan zelta gabali, smiekls nāk. It kā es olas nebūtu redzējusi! Oi!… cik lielas!
— Ārzemes paliek ārzemes, — Aleksandrs Ste- panovičs atteica, izkravadams olas uz koka galda… — nav vis nekādas musu mužiku olas… Visas laikam bramaputras, velns tās rāvis! — vācu šķirne…
— Ka nu ne, kā nu ne, — sargzaldāts apstiprināja, tīksminādamies par olām.
— Es tikai nesaprotu, kāpēc tās tik netīras, — Aleksandrs Semjonovičs domīgi ieteicās. — Maņa, tu te pieskati. Lai turpina izsaiņošanu, bet es eju zvanit.
Un Aleksandrs Stepanovičs pāri pagalmam devās uz sovhoza kantori.
Vakarā zooloģiskā institūta kabinetā ietrinkšķē- jās telefons. Profesors Persikovs sabužināja matus un piegāja pie aparāta.
— Nu? — viņš noprasīja.