Flautu spēlēja pats sovhoza vadītājs Aleksandrs Semjonovičs Roks, un, nav ko noliegt, spēlēja viņš brīnišķīgi. Un tas bija tāpēc, ka savulaik flautas spēle bija viņa specialitāte. Līdz pat 1917. gadam viņš darbojas pazistamajā maestro Petuhova kon- certansambli, kas ik vakaru ar izjustām skaņām pie- skandēja omulīgā kinematogrāfa "Burvīgie sapņi" foajē Jekaterinoslavas pilsēta. Taču dižais 1917. gads, kas salauza daudzu cilvēku karjeru, arī Aleksandru
Semjonoviču aizveda pa jauniem ceļiem. Viņš pameta "Burvīgos sapņus" un pieputejušo zvaigžņu satinu foajē un metās kara un revolūcijas jūrā, flautu nomainidams pret iznīcinošo mauzeri. Revolūciju vētras viņu ilgi svaidīja pa viļņiem, izskalojot krasta te Krimā, te Maskava, te Turkestānā un pat Vladi- vostokā. Bija nepieciešama tieši revolūcija, lai Aleksandrs Semjonovičs atklatos visā pilnībā. Noskaidrojās, ka viņš patiešām ir dižs cilvēks un, protams, ne jau "Burvīgo sapņu" foajē viņam jāsēž. Neieslīgstot bezgalīgos sīkumos, pateiksim, ka pēdējais, 1927., gads un 1928. gada sākums Aleksandru Semjonoviču panāca Turkestānā, kur viņš, pirmkārt, rediģēja milzigu avīzi un, otrkārt, šī paša iemesla deļ, būdams augstakās saimnieciskās komisijas vietējais loceklis, kļuva slavens ar saviem apbrīnas cienīgajiem darbiem Turkestānas novada apūdeņošanā. 1928. gadā Roks ieradas Maskavā, kur viņam tika piešķirta pelnītā atpūta.