Taču tādās naktīs "Izvestiju", saprotams, neviens ne­lasīja… Apkopēja Dūņa nez kā bija ieklīdusi birztala aiz sovhoza, un nejaušības dēļ turpat bija aizstaiga- jis arī sovhoza sagrabējušā viegla kravas automobiļa šoferis ar rudajām ūsām. Ko viņi tur darija — nav zināms. Abi piemetās uz šofera izklātā ādas mēteļa kuplas vīksnas ēnā. Virtuvē dega spuldzīte, tur va­kariņoja divi sakņu dārza strādnieki, bet Roka ma­dāma baltā rīta kleitā sēdēja kolonnu ieskautajā ve­randā un sapņoja, raudzīdamās skaistulī mēnesī.

Desmitos vakarā, kad Koncovkas sadža, kas ple­tās aiz sovhoza, noklusa visas skaņas, idillisko ainavu pārskanēja burvīga un maiga flautas melodija. Nav izsakams, cik tā bija atbilstoša birztalām un bijušās Šeremetjevu pils kolonnām. Trauslā Ļiza no "Pīķa dāmas" duetā savienoja savu balsi ar kaislās Poļinas balsi un aiztraucās mēnesnīcas augstumos kā vecā un tomēr bezgala mīļā, līdz asarām saviļņojošā re­žīma vīzija.

Viss zūd… Viss gaist… —

caur nopūtām un trcļļiem vīteroja flauta.

Pamira birzis, un Dūņa, pavedinoša kā meža lauma, klausījās, piekļāvusi vaigu šofera raupjajam, rudajam un vīrišķīgajam vaigam.

— Labi stabulē, kuņas dēls, — šoferis atzina, ar vīrišķīgo roku skaudams Dūņas vidukli.