Un tad es iebelzu sev pa pieri. Man taču ir žurnālista
magnetofons! Pašreiz ir grūti pateikt, kas notiks tālāk, taču nekad nevar būt par lieku lente, kurā ierakstīta intervija ar runājošu kaķi. Galu galā to varēs izmantot pat radioraidījumā «Pazīsti dzimto zemi».
Steidzīgi uzliku jaunu lenti un ieslēdzu magnetofonu. Izdzirdējis klikšķi, Sokrāts satrūkās.
— A, — viņš noteica, — magnetofons… Cik milzīgi liels!
— Nebūt ne, — es iebildu. — Tas ir ļoti portatīvs modelis.
— Ņau! — Sokrātam paspruka. Taču tūlīt viņš savaldījās, palūkojās uz mani tāds kā apjucis, ar tādu kā nožēlu un novērsās.
— Sakiet, — es vēlreiz atgriezos pie jautājuma, kas mani interesēja, — kā jums izdevās iemācīties tik labi runāt cilvēku valodā?
— Jūs droši vien gribējāt teikt — krievu valodā? — Sokrāts precizēja.
— Vai tad jūs protat arī citas?
— Mamma man iemācīja mazliet franču valodu, bet pašreiz mēs abi ar Ksanu mācāmies angļu valodu. Tomēr angļu valoda man grūti padodas. Es laikam savu mūžu neiemācīšos pareizi izrunāt angļu vārdus.
— Ļoti interesanti! Bet jūs sākāt ar krievu valodu, vai ne?
— Visi jau sāk ar to, — Sokrāts atturīgi noteica.
— Kā to saprast — visi? Ko jūs ar to domājat?
Sokrāts pārsteigts paskatījās uz mani.