— Ko gan citu — sistēmu SKS … Kā lai to atšifrē?… Pasakiet taču priekšā, jūs jau zināt. . . Mur-r, atcerējos: starpsugu kontaktu sistēmu … Pēc šīs sistēmas …
Tā sākās mana intervija. Mēs runājām visu nakti. Lai gan Sokrāts arvien biežāk un biežāk žāvājās un laiku pa laikam pameta izteiksmīgus skatienus uz samta spilvenu dīvāna stūrī, es tikai uzdevu viņam jautājumus — citu pēc cita.
Neslēpšu, ka daudzas Sokrāta atbildes iedzina mani strupceļā… Savu mūžu vēl nebiju juties tāds profāns kā tajā neaizmirstamajā naktī, kad intervēju šo pašu apbrīnojamāko kaķi, kādu vien biju redzējis. Daudz kas no tā, ko Sokrāts stāstīja, man bija pilnīgi nesaprotams. Vai gan citādi maz varēja būt? Bioloģiju biju mācījies toreiz, kad šajā zinātnē neierobežoti valdīja Lisenko idejas, turklāt man tai nekad neatlika laika. Izrādījās, ka tā
ir ļoti attīstījusies. Nakts saruna ar Sokrātu man atklāja, cik bezgala atpalicis esmu bioloģijas zinātņu jomā, neko nejēdzu no starpsugu kontaktiem, starpsugu valodu programmētas mācīšanas un daudzām jo daudzām citām apbrīnojamām lietām.
Es jau grasījos apbērt Sokrātu ar komplimentiem par viņa pārsteidzošo erudīciju, bet viņš kautri pavēstīja, ka nebūt neesot izņēmums. Viņš pazīstot kādu baltu kaķe- nīti, kura lieliski runājot itāliski, un vilku sugas suni, kurš pārvaldot septiņas valodas, strādājot par sargu kaut kādās drupās un vadājot pa šīm drupām ekskursantus.