— Arī tad ne… Kā jūs teicāt, ar ko man būtu jāparunājas?
— Ar kaķi. Ar kaķi, kurš runā krieviski tikpat labi kā mēs abi.
— Paklausieties! — direktora balss kļuva skaļāka. — īzbeidziet savus idiotiskos trikus! Sakiet, ko vēlaties, vai ari palieciet sveiks!
— Lai notiek, — es teicu. — Ja jums neviens nav aizbēdzis — uz redzēšanos!
Pagriezos, lai ietu prom, taču direktors mani aizturēja.
— Pagaidiet jel! — viņš iesaucās. — Kāda velna pēc jūs izgudrojāt to joku ar kaķi?
— Es neko neesmu izgudrojis.
— Tātad jums ir dresēts kaķis?
— Pieņemsim, ka ir.
— Ir vai nav?
— Jā, ir.
— Un viņš izrunā vārdus?
— Veselus teikumus. Var pat referēt par starptautisko stāvokli.
— Paklausieties, — direktors teica, — vai jūs, jaunais cilvēk, pats neesat no kaut kurienes izmucis?
■— Ja jūs neticat…
— Skaidrs, ka neticu. Tomēr, ja jūs man parādītu kaķi, kuram esat iemācījis tā ņaudēt, ka šī ņaudēšana kaut vai daļēji atgādinātu cilvēka valodu, es ,..
— .Ko tad jūs darītu?
— Ko es darītu? Neko nedarītu … Mani tikai māc lielas bažas, ka viens no mums ir šķīries no saprāta.
— Uz redzēšanos, — es teicu.
— Nē, pagaidiet! Kur tas kaķis ir?
— Manā dzīvoklī.
— Ek, sasodīts, lai notiek! Brauksim! Ja šis kaķis vai izteikt kaut vai trīs vārdus, es viņu ņemšu. Bez šaubām, kopā ar jums.