— Izbēga, — direktors atbildēja. — Un kas tad ir?
Man pēkšņi kājas ceļgalos kļuva slābanas, un es apsēdos uz krēsla maliņas. Tātad Sokrāts …
— Kas izbēga? — tikko dzirdami jautāju.
— Melnā pantera. Par laimi, ir jau noķerta un atvesta atpakaļ. Tā ka, jaunais cilvēk, nekādas sensācijas nav.
Gribēju viņu noskūpstīt. Tomēr man vajadzēja pavisam droši pārliecināties.
— Piedodiet, — es teicu, — bet vai dresēts kaķis jums nav aizmucis?
— Kas … kas? …— Direktors sarauca uzacis.
— Dresēts kaķis.
Direktors sāka smieties. Viņa smiekli bija dārdoši, pat karotīte kafijas tasē šķindēja.
— Nesaprotu — kāpēc jūs smejaties? — es atļāvos direktoram aizrādīt.
Viņš apklusa un sāka slaucīt tumši pietvīkušo seju ar rūtainu kabatlakatu. Tad skaļi nošņaucās un teica:
— Jūs esat oriģināls. Briesmīgi oriģināls. Ha, ha, ha! Dresētu kaķu nemēdz būt.
— Kā tā — nemēdz būt? -
— Nav! Kaķi ir visdumjākie dzīvnieki pasaulē. Neviens neuzņemas viņus dresēt. Nav nekādas jēgas. Iespējams, ka varētu vienīgi kaķenes, bet tikai tad, ja tām spalva ir triju krāsu …
— Ja nu es tomēr jums parādītu dresētu kaķi?
— Tik un tā es neticētu.
— Bet ja šis dresētais kaķis prastu pat runāt?
— Neticētu …
— Kaut arī jūs pats būtu ar viņu parunājies?