— Tencinu! Jūs esat ļoti laipns. Lai gan… taisnību sakot, es neesmu izņēmums. Pie mums gandrīz visi tā runā.
— Patiešām?
— Jā . .. Bet, piedodiet, Vasja, man ir neliels lūgums — vai jūs neņemsiet ļaunā?
— Nē, nepavisam!
— Sakiet man «jūs»! Neesmu pieradis, ka, mani uzrunājot, saka «tu» — man tas mazliet derdzas.
— O-o! — novilku, nedaudz apmulsis. — Lai gan — ar lielāko prieku. Ja jau «jūs», tad «jūs» …
— Pateicos, — Sokrāts teica. — Ceru, ka jūs neiztraucēju ar savu ierašanos?
— Nē jel! Tomēr es gribētu zināt: kā tu… tas ir, kā jūs nokļuvāt aiz mana loga?
— Mur-r! — kaķis iesaucās. — Tas bija ārkārtīgi nepatīkami. Es pats ari lāgā neaptvēru. Laikam Ksans būs izstrādājis muļķīgu joku.
— Ksans? Kas ir Ksans?
— Ksans? Kā lai jums to paskaidroju? Ksans — tas ir Ksans. Mēs abi esam lieli draugi, kaut ari dažbrīd viņš ir neciešams. Mēs dzīvojam visi kopā: tētis, mamma, Ksans un es. Ksans ir viņu dēls. Turpretī es tāpat vien mitinos pie viņiem, kopš esmu nācis pasaulē. Mēs esam viena ģimene, kaut arī piederam pie dažādām — kā to mēdz saukt — sugām.
Jutu, ka man atkal noreibst galva.
— Paklausies, Sokrāt, — es teičru, — tas ir, paklausieties … Beidziet melst niekus! Kāds te sakars ar tēvu un māti? Jūs esat aizbēdzis no cirka. No kura: no vecā vai arī no jaunā, ko nupat atklāja? Uz kuru pavēlēsiet jūs rītdien nogādāt?