Pamanīju, ka visu šo laiku kaķis ar interesi mani vēro.
Tad man atausa gaisma: tas taču ir dresēts kaķis! Bez šaubām, un viss ir velnišķīgi vienkārši. Aizmucis no cirka. Tagad jau iemanījušies tā izdresēt dzīvniekus, lai tie taisa visādus trikus. Sim kaķim iemācījuši runāt. Tpū, un es vēl brīnījos! . ..
Jutu milzīgu atvieglojumu, tā ka tūlīt atguvu pašsavaldīšanos un kļuvu drošs.
— Izrādās, ka tu esi viltnieks, — es teicu. — Skolots! Lai notiek, iepazīsimies ar! Tātad tu esi Sokrāts. Mans vārds ir Vasja.
— Mur-r .. . Vasja… — kaķis atkārtoja. — Ļoti patīkami, lai gan — mazliet izklausās pēc iesaukas. Man bija kāds paziņa — Vasja, tikai viņš… — Kaķis sa- minstinājās.
— Vai tev nepatīk mans vārds? Ja ne, sauc mani par Vasiliju Nikandroviču.
— Ai nē, — kaķis pieklājīgi atbildēja. — Vasja skan vienkāršāk un … intīmāk. Saukšu jūs par Vasju.
— Tātad norunāts! Bet tagad, Sokrāt, dod man ķepu, sasveicināsimies.
— Tā taču nav pieņemts! Tas ir tik arhaiski… .
Sokrāts izrunāja šos vārdus ļoti skaidri un pareizi, bet
ar tikko jūtamu ārzemnieka akcentu.
— Oho, arhaiski! — neviļus iesaucos. — Sokrāt, tev taču ir bagāts vārdu krājums! Interesanti — kā tu spēji iemācīties tik labi runāt? …
Man šķita, ka šis jautājums kaķi samulsina. Viņš paraustīja ūsas un, mazliet padomājis, atbildēja: