Es jau gribēju viņam pateikt, cik samaksāju par istabas iekārtu, taču laikus attapos un apklusu.
— Piedodiet, — Sokrāts sacīja. — Nepavisam nevēlējos jūs aizvainot. Mēbeles, bez šaubām, nav sliktas, un jums ir tiesības uzskatīt, ka tās… kā jūs minējāt… ir vismodernākās. Arī šo māju varat uzskatīt par gluži jaunu. Lai gan šorīt mamma aizkaitināta uzskaitīja tētim visu, kā trūkst šajā mājā, un tētis apsolīja pameklēt kaut ko labāku.
— Tētim, protams, būs ārkārtīgi viegli izpildīt savu solījumu, — es ironiski piebildu.
— Kā tad, jo nav nekā vienkāršāka par dzīvesvietas maiņu, — Sokrāts piekrita.
— No kurienes jūs īsti atceļojāt? — es painteresējos.
— No kurienes atce … ko tas vārds nozīmē?
— No kādas pilsētas jūs esat te ieradušies? Es domāju — tētis, mamma, Ksans un… jūs pats, Sokrāt.
— Mēs atlidojām no Kalabaškinas.
— Kas gan tā par Kalabaškinu? Kur tā atrodas?
— Kur atrodas Kalabaškina? — Sokrāts brīnījās. — Jūs, Vasja, nezināt, kur atrodas Kalabaškina? Kāpēc jūs zobojaties par mani tāpat kā Ksans? Varbūt jūs domājat kādu citu Kalabaškinu? Nē, nē, mēs atlidojām tieši no tās pašas, kuru sauc par teorētiskās fizikas galvaspilsētu. Tētis tur strādāja … institūtā … Mur-r, es aizmirsu, kā to sauc, nu, tajā pašā, kā jau jūs zināt, kur pēta četru dimensiju telpas lauku …