— M-jā, — es teicu. — Vai zināt, Sokrāt, labāk runāsim par kaut ko citu …
Tas viss, bez šaubām, varēja arī būt smalks cirka triks, taču, no otras puses ņemot, ja Sokrāts patiešām dzīvo kāda fiziķa ģimenē un šis fiziķis bijis tik nepiesardzīgs, ka iemācījis kaķim runāt, — tā jau var rasties lielas nepatikšanas gan fiziķim, gan noslēpumainajam institūtam, kas atradās man nezināmajā Kalabaškinā.
Kādu brīdi sēdējām abi un klusējām. Tad Sokrāts nožāvājās un aplaizījās.
— Sokrāt, varbūt jūs gribat ēst? — attapies pavaicāju.
— Pateicos. Es neatteiktos …
— Man ir siļķe, pildīti pipari, krabji.. s
Uzskaitītie produkti neizraisīja Sokrātā sajūsmu.
— Desa …
— Mēs gan vispār esam veģetārieši, — Sokrāts ieminējās. — Es gribu teikt — tētis, mamma, Ksans un es pats. Taču desu vienu reizi esmu nogaršojis. Mani pacienāja Ksana draugs. Man desa patika …
— Tad ir jauki! — es nopriecājos. — Tūlīt pagatavošu jums .,. uzkožamos.
— Pateicos.
— Vai vēlaties ar maizi vai bez tās? — es jautāju,
sagriezdams desu.
— Labāk bez maizes.
— Sakiet — vai jūs peles ķerat? — es apjautājos, nolikdams viņam šķīvīti ar sīkos gabaliņos sagrieztu desu.
— Ko jūs, Vasja, runājat, tas taču nav humāni! — Sokrāts iebilda, ķerdamies pie ēdiena.