Žans iegrima domās.
O, - viņš beidzot sacīja, - šodien ir ceturtdiena! Tātad viņa noņemsies ar tīrīšanu. Tātad viņa būs izkārusi mazo, sarkano grīdsedziņu pa guļamistabas logu.
Šodien ir otrdiena.
Ak, jums taisnība! Ja ir otrdiena, viņa laistīs dārzu.
Tātad es nogriežos pa kreisi gar brūnu māju, pie kuras dāma laista dārzu. Ko tālāk?
Brauciet garām kara piemineklim, garām monsieur Peligo mājai un tad, kad nonāksiet pie koka, nogriezieties pa kreisi.
Pie kāda koka?
Pie koka tai pagriezienā, kur jūs nogriezīsieties pa kreisi.
Visa Perigora ir pilna koku. Visas ceļmalas kokiem noaugušas. Kā lai es atšķiru vajadzīgo koku no citiem?
Žans pārsteigts paskatījās uz mani.
Tāpēc, ka tas ir tas koks, pret kuru nositās monsieur Erolts, - viņš paskaidroja, - un kur viņa atraitne viņa nāves gadadienā noliek vainagu. Jūs to varēsiet pazīt pēc vainaga.
Kad viņš nositās?
1950. gada jūnijā, sestajā vai septītajā, skaidri neatceros. Bet noteikti jūnijā.
Un tagad ir septembris - vai vainags joprojām būs tur?
O nē, kad tas novīst, to aizvāc prom.
Tad varbūt ir cits paņēmiens, kā pazīt šo koku?
Tas ir ozols, - Žans teica.
Lauki ir pilni ar ozoliem - kā es pazīšu, kurš ir īstais?
Tā stumbrā ir robs.
Tātad tur es nogriežos pa kreisi. Kur ir monsieur Klota māja?