O, jūs nevarēsiet to palaist garām! Tā ir gara, zema, balta celtne, īsta vecmodīga ferma.

Tātad man vienkārši jāmeklē balta ferma?

Jā, bet no ceļa tā nav redzama.

Kā tad es zināšu, kur tā atrodas?

Žans atkal iegrima domās.

Tur būs mazs koka tiltiņš ar vienu trūkstošu dēli, - viņš teica. Tas ir monsieur Klota piebraucamais ceļš.

Šajā brīdī Esmeralda pagriezās uz otriem sāniem - un mūs ap­ņēma smaržu un siera dvaka. Mēs atvirzījāmies no mikrobusiņa.

Tā, - es teicu, - pārbaudīsim, vai man viss skaidrs. Es tātad braucu uz to pusi un nogriežos pa kreisi tur, kur dāma laista puķes. Es braucu garām kara piemineklim un monsieur Peligo mājai, un tālāk taisni vien, kamēr nonāku pie ozola ar robu, tad nogriežos pa kreisi un meklēju tiltu, kuram trūkst viena dēļa. Pareizi?

Monsieur, - Žans apbrīnas pilnā balsī teica, - jūs varētu būt dzimis šajā ciematā!

Galu galā es atradu ceļu. Mademoiselle Ibēras mājas saimniece nedz laistīja puķes, nedz arī bija izkārusi mazo, sarkano grīdse­dziņu. Patiesību sakot, viņa sēdēja saulītē un snauda. Es negribīgi pamodināju dāmu, lai pārliecinātos, ka tā tiešām ir mademoiselle Ibēra, gar kuras māju man vajadzēja nogriezties pa kreisi. Ozola stumbrā tiešām bija robs - visai ievērojams, no kā es secināju, ka monsieur Erolts būs iesūcis neparasti lielu pastis1 daudzumu, pirms uzdevis ar savu braucamo tam pa mizu.