No visiem La Belle France daudzajiem rajoniem viens ir tāds, kura nosaukuma pieminēšana vien iededz spožu mirdzumu gard­ēža acīs, gaidpilnu pietvīkumu vaigos un priekšlaikus pārpludina siekalām garšas kārpiņas, - un tā daiļskanīgais nosaukums ir Perigora. Kastaņi un valrieksti te ir milzīgi, meža zemenes - rei­binoši smaržīgas kā kurtizānes buduārs. Šejienes āboliem, bum­bieriem un plūmēm zem miziņas iesprostots bagātīgs sulas krā­jums, šejienes vistu, pīļu un baložu gaļa ir stingra un balta, sviests te dzeltens kā saules gaisma, un krējuma kārta, kas nostājas kannā virs piena, ir tik bieza, ka spēj noturēt pilnu vīna glāzi. Papildus visām šīm bagātībām Perigora ieguvusi vēl visaugstāko laimestu, un tas slēpjas zem tās ozolu mežu smilšmāla augsnes - trifeles, troglodītu laika sēnes, kas mīt zem meža grīdas, melnas kā raga­nas kaķis, brīnišķas kā visas Arābijas smaržas.

Šajā tīkamajā pasaules daļā es biju atradis mazu, burvīgu cie­matu un apmeties mazītiņā viesu namiņā ar nosaukumu Trīs Baloži. Mans namatēvs Žans Petjons bija dzīvespriecīgs zellis, kura seja vīna iespaidā bija ieguvusi pepiņa rūsgano nokrāsu. Šajā rudens laikā meži izskatījās skaistāki nekā jebkad, kā koši gobe­lēni visās krāsās no zeltainas līdz bronzai.