Vēlēdamies par tiem gana izpriecāties, es pasūtīju monsieur Petjonam, lai sagatavo man piknika pusdienas, un izbraucu laukos. Novietoju mašīnu un iegāju mežā, lai izbaudītu to pilnā krāsu ietērpā un apbrīnotu visapkārt augošo suņusēņu savādās, noslēpumainās formas. Bei­dzot es apsēdos uz krituša ozola spēcīgā stumbra ieturēt pusdie­nas, un biju tikko tās beidzis, kad iečabējās sausās, rūsganās ērgļ- papardes un parādījās milzīga cūka. Viņa bija tikpat pārsteigta, redzot mani, cik es, redzot viņu. Mēs abi ar interesi nopētījām viens otru.

Pēc mana pieņēmuma, šī cūka svēra tuvu pie sešpadsmit stou- niem. Viņa bija spīdīgi rožaina ar baltsārtiem sariem kā persiku ziedi un dažiem dekoratīviem melniem plankumiem, ko daba bija izvietojusi rūpīgi un pavedinoši, gluži kā skaistuma mušiņas, ar kādām sievietes mēdza izrotāt sevi septiņpadsmitajā gadsimtā. Viņai bija mazas, zeltainas acis, pilnas gudrības un viltības, ausis nokārušās abpus purnam kā mūķenes galvassega, un lepni izsli- etais šņukurs viegli uzrauts; tā gals atgādināja vienu no tiem lieliskajiem Viktorijas laikmeta instrumentiem, kādus lietoja nosprostojušos notekcauruļu tīrīšanai. Nagi bija eleganti un nospodrināti, aste - dzenskrūve virzībai pa dzīvi - izskatījās kā brīnišķīgi saslējusies jautājuma zīme. Ap viņu vēdīja īpatnēja aura - nevis cūkas smaka, kā varētu domāt, bet smalks, liegs aro­māts, kas atsauca atmiņā pavasara pļavu ziedu pārpilnībā.