Unikālās cūkas nagi bija nopulēti ar olīveļļu (augstākā labuma), viņa bija rūpīgi nosukāta un sīka­jās ačelēs iepilināti īpaši pilieni. Parādījās maza pudelīte Līksmes, un aiz katras nokarenās auss tika iepilinātas dažas lāses. Vis­beidzot viņai uz snuķa tika uzlikts mīkstas zamšādas uzpurnis, lai novērstu mednieces iespējamo vēlmi pašai aprīt atrastās trifeles.

Voilā, - monsieur Klots triumfējoši teica, vicinādams trifeļu rokamo lāpstu, - nu viņa ir gatava medībām.

Nākamās pāris stundas bija pamācošas, jo es vēl nekad nebiju redzējis trifeļcūku darbībā, kur nu vēl tādu spožu lietpratēju šajā mākslā, kāda bija Esmeralda. Viņa soļoja cauri ozolu mežam, kas ieskāva monsieur Klota fermu, ar vecīgas operdziedātājas lēno cienību, kad tā kārtējo reizi sniedz savu pēdējo izrādi. Iedama viņa sevī dungoja - falseta rukšķienos. Beidzot Esmeralda ap­stājās, pacēla galvu, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad piegāja pie cienījama vecuma ozola un sāka ostīt zemi un lapu segu.

- Viņa atradusi! - monsieur Klots iesaucās un, pastūmis Esmeraldu sāņus, iegrūda lāpstu dziļi meža grīdā. Kad lāpsta atkal parādījās virspusē, uz tās balansēja trifele plūmes lielumā, melna un smaržīga.

Lai cik spēcīga un lieliska bija trifeles smarža, es nespēju sa­prast, kā Līksmes apņemtā Esmeralda varēja atklāt sēnes klātbūtni.