Nepavisam, - es atteicu, - zaudēt tik jauku mājdzīvnieku būtu augstākajā mērā apbēdinoši.

Viņa ir vairāk nekā vienkārši mājdzīvnieks, - monsieur Klots turpināja klusinātā, godbijīgā balsī, - viņa ir visas Perigoras trifeļcūku čempione. Piecpadsmit reizes viņa ieguvusi sudraba kausu par visjutīgāko degunu apgabalā. Trifele var slēpties div­desmit centimetru dziļi zem zemes un piecdesmit metru no Esme­raldas, - un viņa to nemaldīgi atradīs. Viņa ir kā - viņa ir kā - nu, kā tāds cūkveida Exocet'.

Vareni! - es atzinu.

Rīt no rīta astoņos, ja jūs būtu tik laipns un ierastos, mēs paņemtu Esmeraldu līdzi uz mežu un jūs varētu pats pārlieci­nāties par viņas spējām. Un vēlāk mēs būtu aplaimoti, ja jūs mūs pagodinātu, palikdams uz pusdienām. Varu apgalvot, ka mana sieva Antuanete ir viena no labākajām virējām apvidū.

Ne tikai vislabākā virēja, bet arī visdaiļākā, - ārsts galanti teica.

Jā, nudien, - piebalsoja muskuļotais jauneklis, cieši norau- dzīdamies madame Klotā ar tik liesmainu pielūgsmi, ka es nebiju pārsteigts, uzzinot, ka viņa vārds ir /Aians.

Būšu pagodināts un iepriecināts, - es teicu un, izdzēris savu vīnu, devos prom.

Nākamais rīts bija salts un saulains, debesis zilas kā neaiz­mirstulītes, migla gulēja starp kokiem kā mezglaina šalle. Kad ierados fermā, monsieur Klots drudžaini strādāja pie pēdējām Esmeraldas tualetes niansēm.