Tas man nepārvarami atgādināja Esmeraldas izdarības ar sieru. Namatēvs piekrītoši pamāja un tad ielēja vīnu, sarkanu kā pūķa asinis, arī mūsu glāzēs. Šajā mirklī, gluži kā pēc mājiena, no virtuves parādījās madame Klota, nesdama paplāti, uz kuras bija novietotas četras trauslas kūciņas, dzeltenas kā nogatavojusies kukurūza. Uz katra šķīvja tika uzmanīgi novietota viena porcija. Mēs izturējāmies klusi kā baznīcā. Monsieur Klots lēni pacēla glāzi, saskandināja vispirms ar savu daiļo kundzi, tad ar mani un Žuanu. Mēs visi iemalkojām vīnu un paskalinājām pa muti, sagatavodami savas garšas kārpiņas. Naži un dakšiņas tika paceltas, zeltainās kūciņas trauslā virskārtiņa nolobīta kā rieksta čaumala - un tur gulēja trifele, melna kā ahāts, un no kūciņas cēlās tās neticamais rudens meža aromāts, no kā mute pieplūda siekalām, pilnīgs un absolūti atšķirīgs no jebkuras citas smaržas vai garšas pasaulē. Mēs ēdām godbijīgā klusumā, jo ēzdami pat franči mitējas runāt. Kad pēdējais kumoss bija izkusis man mutē, es pacēlu glāzi.

Madame Klota, monsieur Klot, Žuan, es vēlētos uzsaukt tostu. Par Esmeraldu, labāko cūku pasaulē, pilnību starp cūkām!

Paldies, paldies, monsieur, - monsieur Klots teica, balsij drebot un acīm pieplūstot asarām.

Mēs bijām sēdušies pusdienot precīzi divpadsmitos, jo, kā labi zina franču mediķi, ja pusdienu pasniegšana aizkavējās pēc dienas- vidus, frančiem tas var kļūt liktenīgi.