Madame Klota bija likusi mums priekšā tik bagātīgas veltes, ka es, nolocījis plūmju suflē ar putukrējumu, kam sekoja tīkams Kantala siers, nemaz nebiju pārsteigts, kad ielūkojos pulkstenī un atklāju, ka ir jau četri. Es atteicos no kafijas un brendija, aizbildinādamies, ka nu man jāsteidzas, un apliecināju, ka šīs bijušas neaizmirstamākās pusdienas manā mūžā. Es lūdzu atļauju (un to saņēmu) trīs reizes noskūpstīt madame Klotas maigo vaidziņu (Dieva Tēva, Jaunavas Marijas un Jēzus Kristus vārdā, kā man kāds bija paskaidrojis), tad Žuans sašķaidīja manu plaukstu rokasspiedienā un monsieur Klots ievīstīja mani savā bārdā. Pirms aizgāju, viņš izspieda no manis solījumu, ka atceļā es iegriezīšos ciematā un ļaušu madame Klotai pagatavot man vēl vienu maltīti, kam es ar prieku piekritu.
Gadu vēlāk es ceļoju pa Francijas dienvidiem un, sasniedzis Perigoras apgabalu, ar vainas apziņu atcerējos monsieur Klotu, Esmeraldu un savu solījumu viņus apciemot. Tā nu es nogriezu auto uz Petit Monbazillac-sur-Ruisseau un drīz vien nonācu pie Trim Baložiem. Žans bija pārmēru priecīgs, mani redzēdams.
Monsieur Darel! - viņš iesaucās. - Mēs domājām, ka esat mūs aizmirsis. Cik brīnišķīgi atkal jūs redzēt!
Vai jums atradīsies istaba uz pāris naktīm? - es jautāju.
Bet protams, monsieur, - viņš teica, - labākā visā mājā.
Viņš mani iekārtoja sīciņā, taču ērtā istabā; kad biju pārģērbies, nogāju lejā uz bāru iedzert kādu porciju pastis.