Nebija ne kaklasaites, ne jostas, ar ko monsieur Klots va­rētu izdarīt pašnāvību, ja būtu cilvēks, kas spētu iedomāties šādu rīcību. Tomēr viņa mati bija saķemmēti tikpat nevainojami kā parasti, arī krāšņā bārda rūpīgi izsukāta un apkopta. Slaidie pirk­sti, kas turēja grāmatu, bija tikpat tīri un rūpīgi manikirēti kā vienmēr.

Jums apmeklētājs, monsieur Klot, - cietumsargs teica, at­slēgdams restotās durvis. Monsieur Klots pārsteigts paskatījās, tad viņa seja noskaidrojās, viņš steigšus nolika grāmatu un pielēca kājās.

Ak, monsieur Darel, - viņš aplaimots iesaucās, - kāds pār­steigums… gods… prieks jūs redzēt!

Monsieur Klots satvēra manu roku abās savējās - neapdomīga rīcība, jo, kad viņš pastiepās uz priekšu, lai mani apskautu, viņa bikses noslīdēja līdz potītēm kā harmonikas. Bet pat šī katastrofa nespēja viņu pazemot, aptumšot viņa prieku.

Tie muļķi domā, ka es pakāršos jostā. Es jautāju jums, mon­sieur Darel, - vai cilvēks ar manu reputāciju, manu stāvokli sabiedrībā, manu izglītību un ne jau nu mazāko slavu pazemotos līdz tik vulgārai rīcībai, tik gļēvulīgai zemāko aprindu amatnieka izdarībai? Phē! - viņš noteica un ar laipnu, mūžsenu žestu norādīja, ka es drīkstu apsēsties gultā.

Es tā priecājos jūs redzēt, - monsieur Klots turpināja, - pat šajos nepavisam ne veselīgajos apstākļos. Tas ir tik ārkārtīgi laipni, ka esat atnācis! Tik daudzi cilvēki jūsu vietā būtu kaunējušies apciemot kādu cietumā, kaut arī tik nevainojamas reputācijas cil­vēku, kāds esmu es.