Lieliski! - viņa atbildēja. - Jeūs beūsiet tieši laikā uz manu īpašo tēju - katru ceturtdienu pie manis uz tēju ierodas piecas manas vistuvākās draudzenes, un viņas, protams, deg nepacietībā satikt jeūs.
Es ar pūlēm apspiedu vaidu.
Norunāts, tātad satiksimies piecos, - es teicu.
Es nevaru vien sagaidīt, kad beūsiet šait! - misis Dvaita- Hendersone atsaucās.
Noliku klausuli un, ļaunu priekšnojautu mocīts, devos uz lidmašīnu. Pēc divām stundām jau biju dziļi Dienvidos - kokvilnas, lēcu, saldo kartupeļu un, kā par nelaimi, Elvisa Preslija zemē. No lidostas braucu taksometrā, kura šoferis, ļoti liels vīrs, smēķēja lielu cigāru aptuveni savas ādas krāsā.
Jeūs no Bostonas? - viņš apjautājās, kad bijām brīdi braukuši.
Nē, - es atteicu, - kas jums liek tā domāt?
Aks-cents, - šoferis īsi paskaidroja, - jeūsu aks-cents. .
Nē, - es atkārtoju, - esmu no Anglijas.
Nudie? - viņš pārjautāja. - No Anglijas, ko?
Jā, - es teicu.
Kā sviežas karalienei? - viņš apjautājās.
Man domāt, galīgi labi, — es atbildēju, cenzdamies pieskaņoties Dienvidu stilam.
Jeā, - šoferis domīgi noteica, - tā ir gan viena sieviete, tā karaliene - tai ir pauti īstajā vietā!
Es klusēju. Manuprāt, kā karaliskās ģimenes dzīves komentārs šī frāze izteica visu.
Misis Magnolijas Dvaitas-Hendersones rezidence atradās divus akrus liela, rūpīgi apcirpta dārza vidū, tā bija tāda kā miniatūra koloniālā stila savrupmāja, kuras baltās kolonnas rindojās līdzās lieliem purpurkrāsas acāliju laukiem.