Mister Djurel, tas esat jeūs? - tā jautāja. - Ar jeums runā Magnolija Dvaita-Hendersone.
Esmu laimīgs par iespēju runāt ar jums, misis Dvaita-Hendersone, - es teicu.
Ak žēlīgais, - viņa nostabulēja, - jeūsu aks-cents, jeūsu AKS- cents - tas ir vislieliskākais, ko jebkad esmu dzirdējusi! Tieši tā, it kā es runātu ar seru Lorensu Olivjē! Nudien, varat man ticēt, man no tā trīsas skrien pa muguru!
Pateicos! - es sacīju. - Es tikko uzzināju, ka Ģilde vairāk vai mazāk piespiedusi jūs uzņemt mani savās mājās. Zināt, es domāju, ka tā nudien ir uzmācība, un es daudz labprātāk apmestos viesnīcā, nekā radītu jums neērtības.
Man radītu neērtības? - misis Dvaita-Hendersone iespiedzās. - Ak, manu jaukumiņ, tas ir gods - uzņemt jeūs savās mājās! Es neparko neļautu jeums dzīvot viesnīcā, kur nekad neizslauka zem gultas un neiztukšo pelnutraukus. Tas būtu pilnīgā pretrunā ar Dienvidu viesmīlību. Es pat jeņķim neļautu dzīvot viesnīcā, ja tāds atbrauktu lasīt lekcijas - kaut arī par ko gan lai viņš tās lekcijas lasītu? Viņi visi tikai tādi vējagrābšļi, kā mans paps mēdza teikt, vienīgi viņš lietoja skarbāku vārdu.
Mana dūša saplaka. Nopratu, ka nebūs nekādas iespējas izvairīties no apmešanās pie misis Dvaitas-Hendersones, neapvainojot Dienvidu viesmīlību.
Jūs esat ļoti laipna, - es sacīju. - Mana lidmašīna nolaižas puspiecos, tātad ap pieciem es būšu pie jums.