Nekad agrāk es nebiju saodis cūku šādi smaržojam. Pārliku prātā, kur jau esmu saskāries ar šo burvīgi romantisko smaržu, un beidzot atcerējos. Viesnīcā, kurā reiz tiku apmeties, man gadījās braukt liftā kopā ar kādu krāšņu dāmu; no viņas vilnīja tikpat tīkams aromāts kā no šīs cūkas. Es toreiz lūdzu dāmai mani pagodināt, atklājot savu izsmalcināto smaržu nosaukumu, un viņa teica, ka tās saucot Līksme.

Jāsaka, es biju dzīvē pieredzējis daudz neparasta, bet līdz šim nebija gadījies tāds gods kā Perigoras ozolu mežā sastapties ar lielu, pievilcīgu cūku, kas lieto šīs īpašās, dārgās smaržas. Viņa lēni pienāca man klāt, noguldīja purnu man uz ceļgala un izdvesa garu, diezgan trauksmainu rukšķienu, apmēram tādu skaņu, kādu varētu izdvest Hārlijstrītas speciālists, kas nupat grasās pazi­ņot, ka jūsu slimība ir nāvējoša. Viņa dziļi nopūtās un tad sāka klabināt žokļus. Skaņa bija tāda, kādu rada īpaši izveicīgu spāņu dejotāju grupa ar milzumdaudzām kastaņetēm. Viņa vēlreiz no­pūtās. Bija skaidrs, ka šī dāma kaut ko vēlas. Cūka apostīja manu somu un izgrūda smalkus prieka spiedzienus, kad es atvēru to, lai aplūkotu, kas viņu tā iejūsminājis. Vienīgais, ko es ieraudzīju, bija pārpalikums no siera, ko tiku baudījis pusdienās.