Apturējis mašīnu pie Trim Baložiem, es nocēlu aromātisko cūkas galvu no sava pleca, iedevu atlikušo siera gabalu un gāju iekšā meklēt augsti godājamo Žanu. Viņš rosīgi spodrināja glāzes, ar lielu pre­cizitāti katrai uzdvašodams, lai panāktu vēlamo mirdzumu.

Žan, - es teicu, - man ir problēma.

Problēma, monsieur, kāda problēma? - viņš atsaucās.

Esmu ieguvis cūku, - es atbildēju.

Monsieur nopircis cūku? - Žans pārsteigts jautāja.

Nē, es neesmu to nopircis, esmu to iemantojis. Es sēdēju mežā un pusdienoju, kad pēkšņi parādījās cūka un piedāvājās dalīties manā maltītē. Esmu pārliecināts, ka tā ir neparasta cūka, jo tai ne tikai ir kaislība uz rokforu, bet ari zelta ķēdes kaklasiksna ap kaklu, un tā ir spēcīgi sasmaržojusies.

Glāze, ko Žans tobrīd spodrināja, izslīdēja viņam no rokām un nokrita uz grīdas, sašķlzdama tūkstoš gabaliņos.

Mon Dieu!- viņš iesaucās, iepletis acis. - Pie jums ir Esme­ralda!

Vārds uz kaklasiksnas nebija rakstīts, - es aizrādīju, - bet nevarētu būt, ka apkārt klaiņo daudz cūku, kuras atbilst šim ap­rakstam, tāpēc pieņemu, ka tai jābūt Esmeraldai. Kam viņa pieder?

Žans iznāca letes priekšā, glāzes gabaliem krakšķot zem kājām, un noraisīja priekšautu.

Viņa pieder monsieur Klotam, - viņš teica. - Mon Dieu! Tas cilvēks sajuktu prātā, ja nāktos Esmeraldu zaudēt. Kur viņa ir?