Manā mašīnā, - es teicu, - piebeidz atlikušo rokforu.
Mēs piegājām pie mikrobusiņa un ieraudzījām, ka Esmeralda secinājusi - nežēlīgais liktenis viņai vairāk siera nav novēlējis -, tāpēc filozofiskā mierā aizmigusi. No viņas krācieniem drebēja visa mašīna - tā, it kā motors joprojām darbotos.
Olalā! - Žans iesaucās. - Tā tiešām ir Esmeralda. Ak, monsieur Klots būs neprātā! ļums tūlīt pat jānogādā viņa atpakaļ, monsieur! Šī cūka monsieur Klotam ir viss. Jums jāved viņa atpakaļ nekavējoties.
Labprāt to izdarīšu, - es, nedaudz saīdzis, teicu, - ja jūs man pastāstīsiet, kur monsieur Klots dzīvo. Nevēlos, lai cūka apgrūtinātu manu dzīvi.
Cūka! - Žans izsaucās, šausmās skatīdamies uz mani. - Tā nav vienkārši cūka, tā ir Esmeralda!
Man vienalga, kā viņu sauc, - es īgni atteicu, - šobrīd viņa tup manā mašīnā, ozdama pēc Parīzes ielenes, kas uzkāpusi uz siera plosta, un, jo drīzāk es no viņas atbrīvošos, jo laimīgāks būšu.
Žans saslējās un cieši paskatījās uz mani.
Ielene? - viņš pārjautāja. - Jūs nosaucāt viņu par ieleni? Esmeralda, kā visiem zināms, ir jaunava.
Es jutu, ka pamazām jūdzos nost. Vai tiešām es te stāvu blakus savam mikrobusiņam, kurā guļ stipri aromātiska cūka, vārdā Esmeralda, un diskutēju ar viesnīcas Trīs baloži īpašnieku par viņas seksuālo dzīvi? Dziļi ievilku elpu, lai saņemtos.