Zināt, - es teicu, - Esmeraldas dzimumdzīve mani neinteresē. Man vienalga, vai viņu ir vai nav izvarojuši visi Perigoras kuiļi.
Ak! Mon Dieu! Viņa taču nav izvarota, vai ne? - Žans nobālēdams ieķērcās.
Nē, nē, nē, cik man zināms, ne. Neviens nav laupījis viņai nevainību, vai kā nu to cūkām sauc. Katrā gadījumā tam būtu jābūt ārkārtīgi baudkāram kuilim bez jebkādām ožas spējām, kas ņemtos izvarot sivēnmāti, kura smaržo kā augstākās kategorijas priekameita sestdienas naktī.
Lūdzu, lūdzu, monsieur, - Žans nespēkā izdvesa, - nerunājiet šādas lietas - sevišķi monsieur Klota klātbūtnē! Viņš pret šo cūku izturas ar tādu cieņu, kādu jūs varbūt izrādītu svētajam.
Es tikko grasījos pateikt kaut ko ne pārāk godbijīgu par St. Gadarene [1] , bet savaldījos, jo Žans acīm redzami izturējās pret šo lietu ļoti nopietni.
Klausieties, - es teicu, - ja monsieur Klots pazaudējis Esmeraldu, viņš būs ļoti uztraucies, vai ne?
Uztraucies - uztraucies? Viņš būs vājprātīgs!
Labi, tātad, jo ātrāk es nogādāšu Esmeraldu atpakaļ pie viņa, jo labāk. Kur viņš dzīvo?
Uzaudzis Grieķijā, kur attālumus mēdz noteikt cigaretēs - desmit gadu vecumā man tas neko daudz nenozīmēja -, es biju kļuvis visai prasmīgs vietējo iedzīvotāju norādījumu uztveršanā.