Džeks Londons
MĒNESS ieleja
Surp, zirgi, šurp!
Uz priekšu, hei!
Jums vajag taisnu vagu dzīti
Un jūsu darbs,
Kaut smags un skarbs,
Pret sauli slavā augs jau rīti
PIRMĀ DAĻA
1«Vai tu dzirdi, Saksona? Nāc līdzi. Nu kas par to, ka tie ir mūrnieki? Man tur būs daži labi paziņas, un tev tāpat. Spēlēs Alvista kapela, tu zini, tā spēlē debešķīgi. Un tu tik labprāt dejo …»
Divdesmit soļu no viņām stāvēja resna vecīga sieviete, kas pārtrauca jaunās meitenes runu. Sieviete bija pavērsusi viņām muguru — salīkušu, nolaidīgu, nogurušu muguru, kas pēkšņi sāka krampjaini raustīties.
«Mans Dievs!» sieviete kliedza. «Ak mans Dievs!»
Sievietes acīs bija vajāta dzīvnieka drausmas, un viņas skatiens mežonīgās bailēs šaudījās pa lielo izbalsināto telpu, piekaitušu un pilnu tvaikiem, kas grīstīm kāpa augšup no mitrās veļas zem karstajiem gludekļiem. Tuvāk stāvošās meitenes un sievietes uzmeta ātru vērīgu skatienu nemiera cēlājai un tad atkal gludināja tālāk, un gludināja vēl steidzīgāk, jo ducis kustību bija norisušas nevienmērīgā rakstā vai arī izdarītas ne gluži tā, kā vajadzīgs. Vecīgās sievietes kliedziens bija atmodinājis bailes zaudēt izpeļņu, un šīs bailes kā nervozas trīsas pārskrēja strādnieču garajām rindām.