Meitene piespieda sevi saņemties un, satvērusi gludekli, kā akla badīja kruzuļaino veļas gabalu, kas atradās tās priekšā uz gludināmā dēļa.
«Man liekas, ka viņa jau atkal — tev ne?» viņa ierunājās.
«Tā ir kauna lieta sievietei viņas vecumā un — apstākļos,» atbildēja Saksona un pie tam nepārtraukti strādāja ar kruzuļu grieznēm pie kādas mežģīņu aproces. Viņas kustības bija vieglas, drošas un ātras; kaut gan meitenes seja bija bāla no lielā noguruma un tveices, viņa strādāja tālāk tai pašā steidzīgajā gaitā.
«Un pie tam viņai jau ir septiņi, divi no viņiem labošanas iestādē,» līdzjūtīgi ierunājās meitene pie blakus galda. «Bet tev, Sakson, katrā ziņā vajadzētu rit nākt uz Viselparku; mūrnieki vienmēr ir labā omā — vilks virvi, skries ar kavēkļiem — būs īsts īru džins un vēl daudz kas. Un dejas grīda tur ir lieliska …»
Bet vecīgā sieviete atkal iztraucēja abu meiteņu sarunu. Tai izslīdēja no rokām gludeklis un uzkrita uz gludināmā virskrekla baltās priekšas; satvērusi gludināmo dēli, tā īsu brīdi it kā ko tvarstīja rokām un tad kā salmu maiss nogāzās no kājām. Viņas gari vilktie kliedzieni atbalsojās sakaitušajā telpā, kur tagad tvaika izgarojumiem pievienojās vēl kodīgā apsvilušas drēbes smaka.