Sievietes, kas strādāja vaimanātājai vistuvāk, piesteidzās vispirms pie gludekļa, lai glābtu svilstošo kreklu, un tikai tad pie no­kritušās. Arī cīņai gatavā uzraudze gariem soļiem stei­dzās pa eju pie trokšņotājas. Tālāk stāvošās strādnieces turpināja gludināt, bet nevarēja ieturēt ritmu un tāpēc zaudēja daudz kustību.

«Te jau var nobeigties kā suns,» murmināja jaunā mei­tene un straujā kustībā uzsvieda uz galda gludekli. «Strād­nieces dzīve ir pavisam citāda, nekā to iztēlo. Es to ilgi vairs necietīšu — jā.»

«Mērij,» Saksonas balsī bija dzirdams dziļš pārmetums, un, lai to vēl vairāk pasvītrotu, viņai vajadzēja uz mirkli atlaist gludekli, kas lika zaudēt veselu rindu kustību.

Mērija pusizbijusies paraudzījās uz Saksonu.

«Tā es nedomāju, Sakson,» viņa žēlabaini teica. «Dievs mans liecinieks, es tā tiešām nedomāju. To ceļu es nekad neiešu; bet saki pati, vai šāda diena nevar cilvēku padarīt traku. Klausies tikai!»

Sieviete, kas bija saslimusi ar krampjiem, gulēja augš­pēdu un bungoja papēžiem pa grīdu, pie tam visu laiku kliedza, nepārtraukti un vienmuļi kā miglas sirēna. Di­vas sievietes satvēra viņu zem padusēm un vilka pa grīdu projām. Bet viņa tikai bungoja papēžiem un kliedza. At­vērās durvis, un bija dzirdama varena, bet klusināta lielu mašīnu dunoņa, un šai dunoņā izgaisa sievietes bungo­šana un kliedzieni; pēc tam durvis atkal aizvērās. Kā tikko piedzīvotā drausma atcere tveicīgajā telpā vēl bija jūtama kodīga sadegušās veļas smaka.