Divas ielas aiz gludinātavas stūra zem loka spuldzes bija nostājies bars slaistu un klaidoņu. Ejot viņiem garām, Saksonas seja kļuva stingra un salta. Viņa gan neuztvēra teiktos vārdus, bet noskārta tos no brutālajiem smiekliem, kas tos pavadīja; turpinot ceļu pa krēslaino novakari, kas jau kļuva manāmi vēsāka, viņas vaigos iesitās karsts dusmu sārtums.
Ielai abās pusēs bija strādnieku dzīvokļi, noplukuši koka namiņi, kas nebija gadiem ilgi krāsoti un kuru izbalējušai krāsai klājās pāri biezu netīrumu kārta. Vienīgais, kas tos darīja kaut cik ievērojamus, bija šo namiņu neglītums un lētums.
Bija jau tumšs, bet meitene zināja ceļu un nenomaldī- jās; atdarot durvis, atslēga kā parasti pārmezdama žēlabaini čīkstēja — cik labi viņa pazina šo sveicienu! Viņa iegāja virtuvē, kur dega vientuļa plīvojoša gāzes liesma. Tā bija neliela virtuve, ko nevarēja nosaukt par nekārtīgu, jo tur nebija nekā, kas to varētu tādā pārvērst. Balsinātie griesti, kurus vejas dienu tvaiks bija padarījis tumšus un neglītus, šķērsojās daudzām plaisām, tās lika atcerēties pagājušā pavasara lielo zemestrīci. Grīda bija nelīdzena, ar daudzām šķirbām, un pavarda priekšā izmīto dobumu pārklāja plāksne, kas bija pagatavota no divkārši saliektas skārda petrolejas kannas. Izlietne, netīrs rupja auduma dvielis, daži krēsli un galds, tas bija viss, kas atradās virtuvē.