Pievelkot krēslu pie galda, meitene uzmina uz grīdas nomestajai ābola serdei, kas nokraukšķēja zem viņas kājas. Uz galda virs nobružātas vaskadrānas bija noliktas vakariņas. Saksona nogaršoja aukstās, taukos iesalušās pupas, bet nevarēja tās ēst, paņēma maizi un ēda to.
Vecā mājele nodrebēja no smagiem šļūcošiem soļiem. Virtuvē ienāca Sāra, agri novecojusi sieviete ļenganām krūtīm un izspūrušiem matiem, sejā iegulušām rūpju un īgnuma grumbām.
«A, atnāci gan,» viņa rūca, ieraugot meiteni. «Es nespēju ēdienu saglabāt siltu. Kāda diena! Gandrīz vai nobeidzos no karstuma. Un mazais Henrijs pāršķēla sev lūpu. Ārstam bija jāšuj četrās vietās.»
Sāra pienāca tuvāk un visā savā kuplumā nostājās pie galda.
«Kas pupām vainas?» viņa izaicinoši iesāka.
«Nekas, tās tikai…» Saksona mēģināja atvairīt negaisu. «Man tikai negribas ēst. Šodien tik ārkārtīgi karsts. Gludinātavā bija šausmīgi.»
Negribot viņa iedzēra malku aukstās tējas, kas ilgi nostāvējusies garšoja taisni kā tinte. Brāļa sievai vērīgi skatoties, viņa to vienaldzīgi norija un tikpat vienaldzīgi izdzēra arī atlikušo tēju. Noslaucījusi kabatas lakatiņā muti, viņa piecēlās.